Drošības
pēc atgādināšu kā tad viņam izgāja: lec zaķītis mežā pa
taciņu un ierauga priekšā šķērsli. Pieiet tuvāk, apskata,
pieliek pirkstiņu, nolaiza, konstatē, “Fui, s**s, labi ka
neiekāpu!”, apiet apkārt un dodas tālāk savās gaitās.
Pirms
kāda laika, kad tas bija aktuāli, iegāju grāmatu veikalā lai
nopirktu mūzikas albūmu “Viegli” (dažādu mūziķu dziesmas ar
Imanta Ziedoņa vārdiem), un izrādījās, ka tam blakus ir disks
“Strāvoklis” (dažādu citu mūziķu dziesmas ar Raiņa
vārdiem), par kuru arī biju lasījis ziņās. Taisnību sakot,
lielas cerības uz to neliku, taču galu galā iegādājos abus, lai
nolaidības dēļ nepalaistu garām būtisku mūsdienu latviešu
kultūras parādību. Tos noklausījies, tomēr secināju, ka neko
nebūtu zaudējis, ja būtu “Strāvokli” atstājis plauktā.
Pieņemu,
ka tā ir gaumes lieta, un, kā zināms, no vienas puses par gaumi
nestrīdas, bet no otras puses visa dzīve sastāv no strīdiem par
to. Tomēr, ja tas būtu tikai estētikas jautājums, varētu jau
teikt, štrunts par Raini, arī mani viņš nemaz tik ļoti nesaista.
Tāpat viegli stādīties priekšā, kā šis disks radies: dažiem
jauniešiem, kas skolas gadus pavadījuši pēdējos solos spēlējot
kārtis, kādā reizē literatūras skolotāja ir teikusi, “Vismaz
mūsu lielākajam dzejniekam jau nu vajadzētu izrādīt mazliet
cieņas,” un uz nākošo reizi uzdevusi sagatavot priekšnesumu,
kas paveikts starpbrīdī pirms literatūras stundas un izpelnījies
negaidīti skumju vērtējumu. Ar laiku jaunieši kļuvuši par
māksliniekiem, nolēmuši nocelt klasiķi no pjedestāla un
pierādīt, ka ir viņa cienīgi; lūk arī rezultāts.
Tiktāl
viss skaidrs. Tomēr kaut kas nedeva mieru: kāpēc dziesmas ar dižā
Raiņa tekstiem neizpilda priekšējo solu rindu pārstāvji,
centīgākie un talantīgākie literatūras stundu un mūzikas skolas
apmeklētāji? Vai dzejnieka slava, lai arī izturējusi laika
pārbaudi, ir nepelnīta?
Un
tad es attapos. Izpilda taču, tikai uz mūsu paša augstākā –
Dziesmu svētku – pjedestāla. Viņam, augstāk kāpējam un tālāk
gājējam, tas, protams, piestāv.
Arī
svētki ir vajadzīgi, taču, lielākā daļa no dzīves ir ikdiena,
šais laikos dzeja tajā piedalās kā mūzika no radio un
televīzijas un varbūt retumis dziesmas pie ugunskura, un tur viņš
nav pārstāvēts.
Kā
tad ir: vai mums vēl jāpaaugas, lai varētu Raini aizsniegt, vai
viņš ir tāds kā kalnu sniegavīrs, kuru nevajadzētu mēģināt
nonest ikdienības ielejā – izkusīs par parastu ūdeni, vai arī
laika gaitā viņa darbu vērtība ir izbalējusi un ir palikuši
tikai vairs izreaģējušu dzejas vārdu pieraksti un pieminekļi?
Par
pagānu daudzinātais Rainis aizstāv būtībā kristīgas vērtības:
ticību, labo gribu, līdzcietību, pašaizliedzību. Tās nav nekas
jauns, un nav arī nemaz tik nesaprotamas, grūtības ir ar to
piepildīšanu praksē. Tādējādi versija par paaugšanos varētu
būt daļēji taisnība, tā var būt vajadzīga, nevis lai dzejnieku
izprastu, bet lai apmierinātu viņa prasības.
Bet
nebūs arī gluži tā, ka visa viņa darbu nozīme ir šajā
prasīgumā. Pamudinošo tekstu plūsmā ir arī labi pateikti,
skanīgi vārdi: “Ave Sol!”, “Dies saulīte atkal trīskrāsaina:
/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.”, “Pastāvēs, kas
pārvērtīsies.”
Taču
viņa lugas teātros vairs nespēlē. Kaut kas ir mainījies,
acīmredzot laika ietekme tomēr jānovērtē rūpīgāk. Raiņa
laikā vēl nebija ne interneta, ne datorspēļu, ne mobilo tālruņu,
bet bija jau telegrāfs, stacionārie tālruņi, dzelzceļš, pat
pirmie neveiklie automobīļi. Dzejnieks saprot, ka pasaulei ir
jāmainās, taču īsti novērtē tikai vienu no diviem lielajiem
pārmaiņas nesošajiem spēkiem: titāna Prometeja dāvanā - ugunī
- ilgi snaudušo jaudu, kas tvaika un iekšdedzes dzinējos sāk
pārvietot līdz tam nekustināmas kravas un pārveidot izejvielas
vēl nepieredzētos veidos.
“Tev,
pamatšķira, būs tas jāsavalda,” viņš saka. To mēs arī esam
paveikuši, darba procesā pārceļoties no lauku mājām uz pilsētu
dzīvokļiem. Un nokļūstot tiešā otra, Raiņa nenovērtētā, bet
tenkotājā telegrāfā jau vērojamā spēka ietekmē. Šodien mēs
varam, ja vien vēlamies, sarunāties ar cilvēkiem, kas atrodas
pasaules otrā pusē. Un, pat ja nevēlamies, būs grūti izvairīties
no ziņām par zemestrīcēm vai plūdiem, kuri mums pašiem tiešā
veidā nav jūtami, un dziesmām svešās, bet nu jau aizvien labāk
pazīstamās valodās.
Ja
arī Rainis to bija paredzējis, tad viņš nav atstājis
norādījumus, kā mums tagad rīkoties. Bet varbūt arī nevajag
prasīt no dzejnieka, lai arī tāda, kas spējis labi izprast savu
laiku un tautu, parādīt labāko ceļu visos laikos un dzīves
situācijās. Šodiena pieder mums, ar visām tās mulsinošajām
problēmām un iespējām.