sestdiena, 2011. gada 5. novembris

Klasiķa sūtība
jeb
kā man kā zaķītim izgāja


Drošības pēc atgādināšu kā tad viņam izgāja: lec zaķītis mežā pa taciņu un ierauga priekšā šķērsli. Pieiet tuvāk, apskata, pieliek pirkstiņu, nolaiza, konstatē, “Fui, s**s, labi ka neiekāpu!”, apiet apkārt un dodas tālāk savās gaitās.
Pirms kāda laika, kad tas bija aktuāli, iegāju grāmatu veikalā lai nopirktu mūzikas albūmu “Viegli” (dažādu mūziķu dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem), un izrādījās, ka tam blakus ir disks “Strāvoklis” (dažādu citu mūziķu dziesmas ar Raiņa vārdiem), par kuru arī biju lasījis ziņās. Taisnību sakot, lielas cerības uz to neliku, taču galu galā iegādājos abus, lai nolaidības dēļ nepalaistu garām būtisku mūsdienu latviešu kultūras parādību. Tos noklausījies, tomēr secināju, ka neko nebūtu zaudējis, ja būtu “Strāvokli” atstājis plauktā.
Pieņemu, ka tā ir gaumes lieta, un, kā zināms, no vienas puses par gaumi nestrīdas, bet no otras puses visa dzīve sastāv no strīdiem par to. Tomēr, ja tas būtu tikai estētikas jautājums, varētu jau teikt, štrunts par Raini, arī mani viņš nemaz tik ļoti nesaista. Tāpat viegli stādīties priekšā, kā šis disks radies: dažiem jauniešiem, kas skolas gadus pavadījuši pēdējos solos spēlējot kārtis, kādā reizē literatūras skolotāja ir teikusi, “Vismaz mūsu lielākajam dzejniekam jau nu vajadzētu izrādīt mazliet cieņas,” un uz nākošo reizi uzdevusi sagatavot priekšnesumu, kas paveikts starpbrīdī pirms literatūras stundas un izpelnījies negaidīti skumju vērtējumu. Ar laiku jaunieši kļuvuši par māksliniekiem, nolēmuši nocelt klasiķi no pjedestāla un pierādīt, ka ir viņa cienīgi; lūk arī rezultāts.
Tiktāl viss skaidrs. Tomēr kaut kas nedeva mieru: kāpēc dziesmas ar dižā Raiņa tekstiem neizpilda priekšējo solu rindu pārstāvji, centīgākie un talantīgākie literatūras stundu un mūzikas skolas apmeklētāji? Vai dzejnieka slava, lai arī izturējusi laika pārbaudi, ir nepelnīta?
Un tad es attapos. Izpilda taču, tikai uz mūsu paša augstākā – Dziesmu svētku – pjedestāla. Viņam, augstāk kāpējam un tālāk gājējam, tas, protams, piestāv.
Arī svētki ir vajadzīgi, taču, lielākā daļa no dzīves ir ikdiena, šais laikos dzeja tajā piedalās kā mūzika no radio un televīzijas un varbūt retumis dziesmas pie ugunskura, un tur viņš nav pārstāvēts.
Kā tad ir: vai mums vēl jāpaaugas, lai varētu Raini aizsniegt, vai viņš ir tāds kā kalnu sniegavīrs, kuru nevajadzētu mēģināt nonest ikdienības ielejā – izkusīs par parastu ūdeni, vai arī laika gaitā viņa darbu vērtība ir izbalējusi un ir palikuši tikai vairs izreaģējušu dzejas vārdu pieraksti un pieminekļi?
Par pagānu daudzinātais Rainis aizstāv būtībā kristīgas vērtības: ticību, labo gribu, līdzcietību, pašaizliedzību. Tās nav nekas jauns, un nav arī nemaz tik nesaprotamas, grūtības ir ar to piepildīšanu praksē. Tādējādi versija par paaugšanos varētu būt daļēji taisnība, tā var būt vajadzīga, nevis lai dzejnieku izprastu, bet lai apmierinātu viņa prasības.
Bet nebūs arī gluži tā, ka visa viņa darbu nozīme ir šajā prasīgumā. Pamudinošo tekstu plūsmā ir arī labi pateikti, skanīgi vārdi: “Ave Sol!”, “Dies saulīte atkal trīskrāsaina: / Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.”, “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”
Taču viņa lugas teātros vairs nespēlē. Kaut kas ir mainījies, acīmredzot laika ietekme tomēr jānovērtē rūpīgāk. Raiņa laikā vēl nebija ne interneta, ne datorspēļu, ne mobilo tālruņu, bet bija jau telegrāfs, stacionārie tālruņi, dzelzceļš, pat pirmie neveiklie automobīļi. Dzejnieks saprot, ka pasaulei ir jāmainās, taču īsti novērtē tikai vienu no diviem lielajiem pārmaiņas nesošajiem spēkiem: titāna Prometeja dāvanā - ugunī - ilgi snaudušo jaudu, kas tvaika un iekšdedzes dzinējos sāk pārvietot līdz tam nekustināmas kravas un pārveidot izejvielas vēl nepieredzētos veidos.
“Tev, pamatšķira, būs tas jāsavalda,” viņš saka. To mēs arī esam paveikuši, darba procesā pārceļoties no lauku mājām uz pilsētu dzīvokļiem. Un nokļūstot tiešā otra, Raiņa nenovērtētā, bet tenkotājā telegrāfā jau vērojamā spēka ietekmē. Šodien mēs varam, ja vien vēlamies, sarunāties ar cilvēkiem, kas atrodas pasaules otrā pusē. Un, pat ja nevēlamies, būs grūti izvairīties no ziņām par zemestrīcēm vai plūdiem, kuri mums pašiem tiešā veidā nav jūtami, un dziesmām svešās, bet nu jau aizvien labāk pazīstamās valodās.
Ja arī Rainis to bija paredzējis, tad viņš nav atstājis norādījumus, kā mums tagad rīkoties. Bet varbūt arī nevajag prasīt no dzejnieka, lai arī tāda, kas spējis labi izprast savu laiku un tautu, parādīt labāko ceļu visos laikos un dzīves situācijās. Šodiena pieder mums, ar visām tās mulsinošajām problēmām un iespējām.