Šis ir tāds
jautājums, kas ticis uzdots pietiekoši bieži, taču man tā arī
nav izdevies dzirdēt vai lasīt pārliecinošu atbildi. Skolas gados
reiz man tas tika uzdots tiešā veidā. Toreiz literatūras stundā
visiem bija jāuzraksta īsi sacerējumi par dažādām tēmām, un
pie mana sola pienākusi, skolotāja teica: “Nu, tev labi padodas
definēšana. Nodefinē, lūdzu, kas mēs, latvieši, tādi esam.”
Kādu brīdi mēģināju izdomāt, un, kad laiks tuvojās beigām,
uzrakstīju kaut ko par Baltijas jūru un ziemeļniecisku
mentalitāti. Tas tomēr bija par daudz prasīts no skolnieka, lai
arī tāda, kam labi padodas definēšana.
Jautājums
palika, gluži kā mājas uzdevums. Angļiem ir karaļnams un
Šekspīrs, amerikāņiem sapnis, ķīniešiem Konfūcijs un Debesu
dota valdība, ebrejiem Tora, arābiem islāms, senajiem grieķiem
bija viņu dievi, romiešiem impērija, ēģiptiešiem faraoni un to
piramīdas. Vai tad mēs esam tādi pilnīgi parasti cilvēciņi, bez
nekā tāda kas mūs atšķirtu no citām tautām? Bet varbūt nav
vērts par to galvu lauzīt, jo tādai definīcijai nemaz nav nekāda
nozīme? Vai arī, tāda nemaz nav iespējama?
Precīzi
nodefinēt veselu tautu, protams, ir sarežģīts uzdevums. Taču
tieši tādi pat kā visi pārējie jau neesam, no dažiem
atšķiramies pietiekoši labi pamanāmos veidos. Ir arī nozīme
šādu atšķirību aptveršanai - vieglāk dzīvot, ja labi zini ko
spēj izdarīt un ko nē, ko vari no kaimiņa, kolēģa vai ceļā
satikta tautieša sagaidīt un ko nē.
Par vienu šādu
īpatnību skolotāja jau agrāk bija pateikusi priekšā, stāstot
par dainām, cik to daudz un kādas tās vienreizējas. Ar tām
tiešām atšķīrāmies no citiem un tās pietiekoši labi
izstāstīja mūsu senčiem, kas viņi tādi ir.
Mūs joprojām
vieno Latvija, zeme kurā mēdza sasaukties skaņas balsis. Tutepatās
– estepatās, jā, arī tā. Bet arī pāri novadiem, cauri mūžiem,
tā, ka mežu gali līgojas, ar vārdiem, kas spēj mainīt ierasto
lietu gaitu:
Lai bij' vārdi,
kam bij vārdi,
Man pašam stipri
vārdi;
Dūru mietu
Daugavā,
Nostādīju
Daugaviņu.
Viegli ieraudzīt
arī būtisku problēmu: mēs vairs neesam arāji un malējas. Daudzi
skanīgi vārdi ir zaudējuši savu nozīmi. Stāsta, ka Visums esot
radies vienā mirklī liela sprādziena rezultātā un ar jūtīgiem
radioteleskopiem var novērot tā elektromagnētisko atbalsi; līdzīgi
ir arī ar šo sasaukšanos, jāklausās uzmanīgi lai sadzirdētu.
Bet kad sadzird, var izdarīt dažus secinājumus.
Tādus ļaudis,
kuri ieraduši paļauties katrs pats uz saviem stipriem vārdiem, ir
grūti apvienot kopīgiem pasākumiem. Šajā zemē piramīdas
netiktu uzceltas, pat ja visi pauguri sastāvētu no taisnstūrainiem
akmens blokiem; varbūt vienīgi pēc kāda vācu barona pavēles.
Ja arī no
akmens piramīdām nekāda praktiska labuma nav, tad mūsdienas nav
iedomājamas bez dažādām lielām organizācijām, kurām parasti
ir hierarhiska, piramīdveida struktūra. Tās mēs neprotam veidot;
komercstruktūras ir lielākoties ārzemju uzņēmumu filiāles, un
mūsu kopējā organizācija - valsts - bieži sastopas ar pašu
pavalstnieku pretestību. Tas kavē kopīgo interešu realizāciju,
ko, protams, izmanto minētās komercstruktūras.
Lūk arī
atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu: mēs joprojām esam kalpi.
Šāda pieeja ir izturējusi zināmu laika pārbaudi, tomēr tagad
īsti labi neder, kā to var redzēt no ekonomikas rādītājiem un
cilvēku emigrācijas uz citām, spēcīgākām, valstīm.
Viens risinājums
varētu būt federalizācija, dodot lielāku varu un atbildību
pašvaldībām, cerot uz to patstāvīgumu un veiksmīgāko kaimiņu
labā piemēra spēku. Taču ko darīt ar Rīgu un lielākajām
pilsētām? Arī kolhozu laiku pieredze rāda, ka vajadzīga labi
organizēta kopējā sistēma. Tās izveidošanai un uzturēšanai,
protams, vajadzīga prasme un ieguldījumi, taču alternatīva ir
staigāt pastalās, uz ko mēs praksē nemaz tik naski neesam.
Ir jāpievērš
lielāka uzmanība notikumiem, kas skar sabiedrību kopumā, un to ir
jādara ne tikai profesionāliem politiķiem un žurnālistiem, bet
arī pārējiem - celtniekiem, šoferiem, skolotājiem un
programmētājiem, un ne tikai tad, kad tieši skartas paša
personīgās intereses.
Latvji,
mācieties politiku!
