tag:blogger.com,1999:blog-12186078586600648112024-03-08T10:16:54.420+02:00Lasītāja piezīmes uz laikmeta malāmPiezīmju autorshttp://www.blogger.com/profile/08745569120920496298noreply@blogger.comBlogger3125tag:blogger.com,1999:blog-1218607858660064811.post-59142924450568205572012-04-15T21:37:00.000+03:002012-04-15T21:45:21.426+03:00Vai jūs zināt kas mēs esam?<style type="text/css">
<!--
@page { margin: 0.79in }
P { margin-bottom: 0.08in }
-->
</style>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Šis ir tāds
jautājums, kas ticis uzdots pietiekoši bieži, taču man tā arī
nav izdevies dzirdēt vai lasīt pārliecinošu atbildi. Skolas gados
reiz man tas tika uzdots tiešā veidā. Toreiz literatūras stundā
visiem bija jāuzraksta īsi sacerējumi par dažādām tēmām, un
pie mana sola pienākusi, skolotāja teica: “Nu, tev labi padodas
definēšana. Nodefinē, lūdzu, kas mēs, latvieši, tādi esam.”
Kādu brīdi mēģināju izdomāt, un, kad laiks tuvojās beigām,
uzrakstīju kaut ko par Baltijas jūru un ziemeļniecisku
mentalitāti. Tas tomēr bija par daudz prasīts no skolnieka, lai
arī tāda, kam labi padodas definēšana.
</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Jautājums
palika, gluži kā mājas uzdevums. Angļiem ir karaļnams un
Šekspīrs, amerikāņiem sapnis, ķīniešiem Konfūcijs un Debesu
dota valdība, ebrejiem Tora, arābiem islāms, senajiem grieķiem
bija viņu dievi, romiešiem impērija, ēģiptiešiem faraoni un to
piramīdas. Vai tad mēs esam tādi pilnīgi parasti cilvēciņi, bez
nekā tāda kas mūs atšķirtu no citām tautām? Bet varbūt nav
vērts par to galvu lauzīt, jo tādai definīcijai nemaz nav nekāda
nozīme? Vai arī, tāda nemaz nav iespējama?</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Precīzi
nodefinēt veselu tautu, protams, ir sarežģīts uzdevums. Taču
tieši tādi pat kā visi pārējie jau neesam, no dažiem
atšķiramies pietiekoši labi pamanāmos veidos. Ir arī nozīme
šādu atšķirību aptveršanai - vieglāk dzīvot, ja labi zini ko
spēj izdarīt un ko nē, ko vari no kaimiņa, kolēģa vai ceļā
satikta tautieša sagaidīt un ko nē.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Par vienu šādu
īpatnību skolotāja jau agrāk bija pateikusi priekšā, stāstot
par dainām, cik to daudz un kādas tās vienreizējas. Ar tām
tiešām atšķīrāmies no citiem un tās pietiekoši labi
izstāstīja mūsu senčiem, kas viņi tādi ir.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Mūs joprojām
vieno Latvija, zeme kurā mēdza sasaukties skaņas balsis. Tutepatās
– estepatās, jā, arī tā. Bet arī pāri novadiem, cauri mūžiem,
tā, ka mežu gali līgojas, ar vārdiem, kas spēj mainīt ierasto
lietu gaitu:</div>
<div style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.2in;">
Lai bij' vārdi,
kam bij vārdi,</div>
<div style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.2in;">
Man pašam stipri
vārdi;</div>
<div style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.2in;">
Dūru mietu
Daugavā,</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Nostādīju
Daugaviņu.
</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Viegli ieraudzīt
arī būtisku problēmu: mēs vairs neesam arāji un malējas. Daudzi
skanīgi vārdi ir zaudējuši savu nozīmi. Stāsta, ka Visums esot
radies vienā mirklī liela sprādziena rezultātā un ar jūtīgiem
radioteleskopiem var novērot tā elektromagnētisko atbalsi; līdzīgi
ir arī ar šo sasaukšanos, jāklausās uzmanīgi lai sadzirdētu.
Bet kad sadzird, var izdarīt dažus secinājumus.
</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Tādus ļaudis,
kuri ieraduši paļauties katrs pats uz saviem stipriem vārdiem, ir
grūti apvienot kopīgiem pasākumiem. Šajā zemē piramīdas
netiktu uzceltas, pat ja visi pauguri sastāvētu no taisnstūrainiem
akmens blokiem; varbūt vienīgi pēc kāda vācu barona pavēles.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Ja arī no
akmens piramīdām nekāda praktiska labuma nav, tad mūsdienas nav
iedomājamas bez dažādām lielām organizācijām, kurām parasti
ir hierarhiska, piramīdveida struktūra. Tās mēs neprotam veidot;
komercstruktūras ir lielākoties ārzemju uzņēmumu filiāles, un
mūsu kopējā organizācija - valsts - bieži sastopas ar pašu
pavalstnieku pretestību. Tas kavē kopīgo interešu realizāciju,
ko, protams, izmanto minētās komercstruktūras.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Lūk arī
atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu: mēs joprojām esam kalpi.
Šāda pieeja ir izturējusi zināmu laika pārbaudi, tomēr tagad
īsti labi neder, kā to var redzēt no ekonomikas rādītājiem un
cilvēku emigrācijas uz citām, spēcīgākām, valstīm.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Viens risinājums
varētu būt federalizācija, dodot lielāku varu un atbildību
pašvaldībām, cerot uz to patstāvīgumu un veiksmīgāko kaimiņu
labā piemēra spēku. Taču ko darīt ar Rīgu un lielākajām
pilsētām? Arī kolhozu laiku pieredze rāda, ka vajadzīga labi
organizēta kopējā sistēma. Tās izveidošanai un uzturēšanai,
protams, vajadzīga prasme un ieguldījumi, taču alternatīva ir
staigāt pastalās, uz ko mēs praksē nemaz tik naski neesam.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Ir jāpievērš
lielāka uzmanība notikumiem, kas skar sabiedrību kopumā, un to ir
jādara ne tikai profesionāliem politiķiem un žurnālistiem, bet
arī pārējiem - celtniekiem, šoferiem, skolotājiem un
programmētājiem, un ne tikai tad, kad tieši skartas paša
personīgās intereses.</div>
<div style="margin-bottom: 0.08in; text-indent: 0.2in;">
Latvji,
mācieties politiku!</div>Piezīmju autorshttp://www.blogger.com/profile/08745569120920496298noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1218607858660064811.post-150901342456222492011-11-05T22:21:00.001+02:002011-11-05T22:26:47.097+02:00Klasiķa sūtība jeb kā man kā zaķītim izgāja<style type="text/css">
<!--
@page { margin: 0.79in }
P { margin-bottom: 0.08in }
-->
</style>
<br />
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Drošības
pēc atgādināšu kā tad viņam izgāja: lec zaķītis mežā pa
taciņu un ierauga priekšā šķērsli. Pieiet tuvāk, apskata,
pieliek pirkstiņu, nolaiza, konstatē, “Fui, s**s, labi ka
neiekāpu!”, apiet apkārt un dodas tālāk savās gaitās.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Pirms
kāda laika, kad tas bija aktuāli, iegāju grāmatu veikalā lai
nopirktu mūzikas albūmu “Viegli” (dažādu mūziķu dziesmas ar
Imanta Ziedoņa vārdiem), un izrādījās, ka tam blakus ir disks
“Strāvoklis” (dažādu citu mūziķu dziesmas ar Raiņa
vārdiem), par kuru arī biju lasījis ziņās. Taisnību sakot,
lielas cerības uz to neliku, taču galu galā iegādājos abus, lai
nolaidības dēļ nepalaistu garām būtisku mūsdienu latviešu
kultūras parādību. Tos noklausījies, tomēr secināju, ka neko
nebūtu zaudējis, ja būtu “Strāvokli” atstājis plauktā.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.2in;">
Pieņemu,
ka tā ir gaumes lieta, un, kā zināms, no vienas puses par gaumi
nestrīdas, bet no otras puses visa dzīve sastāv no strīdiem par
to. Tomēr, ja tas būtu tikai estētikas jautājums, varētu jau
teikt, štrunts par Raini, arī mani viņš nemaz tik ļoti nesaista.
Tāpat viegli stādīties priekšā, kā šis disks radies: dažiem
jauniešiem, kas skolas gadus pavadījuši pēdējos solos spēlējot
kārtis, kādā reizē literatūras skolotāja ir teikusi, “Vismaz
mūsu lielākajam dzejniekam jau nu vajadzētu izrādīt mazliet
cieņas,” un uz nākošo reizi uzdevusi sagatavot priekšnesumu,
kas paveikts starpbrīdī pirms literatūras stundas un izpelnījies
negaidīti skumju vērtējumu. Ar laiku jaunieši kļuvuši par
māksliniekiem, nolēmuši nocelt klasiķi no pjedestāla un
pierādīt, ka ir viņa cienīgi; lūk arī rezultāts.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Tiktāl
viss skaidrs. Tomēr kaut kas nedeva mieru: kāpēc dziesmas ar dižā
Raiņa tekstiem neizpilda priekšējo solu rindu pārstāvji,
centīgākie un talantīgākie literatūras stundu un mūzikas skolas
apmeklētāji? Vai dzejnieka slava, lai arī izturējusi laika
pārbaudi, ir nepelnīta?</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Un
tad es attapos. Izpilda taču, tikai uz mūsu paša augstākā –
Dziesmu svētku – pjedestāla. Viņam, augstāk kāpējam un tālāk
gājējam, tas, protams, piestāv.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Arī
svētki ir vajadzīgi, taču, lielākā daļa no dzīves ir ikdiena,
šais laikos dzeja tajā piedalās kā mūzika no radio un
televīzijas un varbūt retumis dziesmas pie ugunskura, un tur viņš
nav pārstāvēts.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Kā
tad ir: vai mums vēl jāpaaugas, lai varētu Raini aizsniegt, vai
viņš ir tāds kā kalnu sniegavīrs, kuru nevajadzētu mēģināt
nonest ikdienības ielejā – izkusīs par parastu ūdeni, vai arī
laika gaitā viņa darbu vērtība ir izbalējusi un ir palikuši
tikai vairs izreaģējušu dzejas vārdu pieraksti un pieminekļi?</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Par
pagānu daudzinātais Rainis aizstāv būtībā kristīgas vērtības:
ticību, labo gribu, līdzcietību, pašaizliedzību. Tās nav nekas
jauns, un nav arī nemaz tik nesaprotamas, grūtības ir ar to
piepildīšanu praksē. Tādējādi versija par paaugšanos varētu
būt daļēji taisnība, tā var būt vajadzīga, nevis lai dzejnieku
izprastu, bet lai apmierinātu viņa prasības.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Bet
nebūs arī gluži tā, ka visa viņa darbu nozīme ir šajā
prasīgumā. Pamudinošo tekstu plūsmā ir arī labi pateikti,
skanīgi vārdi: “Ave Sol!”, “Dies saulīte atkal trīskrāsaina:
/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.”, “Pastāvēs, kas
pārvērtīsies.”
</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Taču
viņa lugas teātros vairs nespēlē. Kaut kas ir mainījies,
acīmredzot laika ietekme tomēr jānovērtē rūpīgāk. Raiņa
laikā vēl nebija ne interneta, ne datorspēļu, ne mobilo tālruņu,
bet bija jau telegrāfs, stacionārie tālruņi, dzelzceļš, pat
pirmie neveiklie automobīļi. Dzejnieks saprot, ka pasaulei ir
jāmainās, taču īsti novērtē tikai vienu no diviem lielajiem
pārmaiņas nesošajiem spēkiem: titāna Prometeja dāvanā - ugunī
- ilgi snaudušo jaudu, kas tvaika un iekšdedzes dzinējos sāk
pārvietot līdz tam nekustināmas kravas un pārveidot izejvielas
vēl nepieredzētos veidos.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
“Tev,
pamatšķira, būs tas jāsavalda,” viņš saka. To mēs arī esam
paveikuši, darba procesā pārceļoties no lauku mājām uz pilsētu
dzīvokļiem. Un nokļūstot tiešā otra, Raiņa nenovērtētā, bet
tenkotājā telegrāfā jau vērojamā spēka ietekmē. Šodien mēs
varam, ja vien vēlamies, sarunāties ar cilvēkiem, kas atrodas
pasaules otrā pusē. Un, pat ja nevēlamies, būs grūti izvairīties
no ziņām par zemestrīcēm vai plūdiem, kuri mums pašiem tiešā
veidā nav jūtami, un dziesmām svešās, bet nu jau aizvien labāk
pazīstamās valodās.</div>
<div lang="lv-LV" style="margin-bottom: 0in; text-indent: 0.21in;">
Ja
arī Rainis to bija paredzējis, tad viņš nav atstājis
norādījumus, kā mums tagad rīkoties. Bet varbūt arī nevajag
prasīt no dzejnieka, lai arī tāda, kas spējis labi izprast savu
laiku un tautu, parādīt labāko ceļu visos laikos un dzīves
situācijās. Šodiena pieder mums, ar visām tās mulsinošajām
problēmām un iespējām.</div>Piezīmju autorshttp://www.blogger.com/profile/08745569120920496298noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1218607858660064811.post-4365020020457679452011-07-16T12:09:00.000+03:002011-07-16T12:09:30.175+03:00Summa rei publicae Lettoniae circa A.D. 2011<div style="font-family: inherit;"> <style type="text/css">
<!--
@page { margin: 0.79in }
P { margin-bottom: 0.08in }
H1 { margin-bottom: 0.08in }
H1.western { font-family: "Arial", sans-serif; font-size: 16pt }
H1.cjk { font-family: "Microsoft YaHei"; font-size: 16pt }
H1.ctl { font-family: "Mangal"; font-size: 16pt }
-->
</style></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit;"> </div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Šī raksta nolūks ir apkopot novērojumus un spriedumus, kas radušies vērojot Latvijā notiekošo pēdējo gadu laikā, pretendējot drīzāk nevis uz kādas konsekventas programmas iezīmēšanu, bet gan uz plašu skarto tēmu loku, iesaistoties diskusijā par mūsu valstī notiekošo. Ja arī piedāvāšu kādus konkrētus pasākumus, tie jāvērtē vairāk kā ilustrācijas, nevis uzdevumi.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Protams, šobrīd, kad iepriekšējais Valsts Prezidents ir ierosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu un nav guvis tās atbalstu turpmākam darbam prezidenta amatā, vasarīgajā gaisā sajūtamas pārmaiņu vēsmas un netrūkst dažādu viedokļu par to kas noticis un kam vēl jānotiek mūsu valstī. Riskēšu tomēr piedāvāt arī savu skatījumu, cerot ka tas nav gluži bez vērtības.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Nav vajadzīgas nekādas īpašas spējas lai saskatītu būtiskas problēmas: iedzīvotāju skaits samazinās, pastāv savstarpēja neuzticēšanās starp valsts pārvaldi un pilsoņiem, ekonomika ir pārcietusi krīzi un atpaliek ne tikai no attīstītajām Eiropas valstīm, bet arī no kaimiņiem.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Šobrīd ir populārs skaidrojums, ka vainīgi oligarhi, bezprincipiāli cilvēki, kas mūs visus (vai vismaz lielu daļu) apkrāpuši - solot strādāt valsts labā viņi vienkārši to izzaguši, reizē arī neļaujot strādāt tiem, kas to spētu, un demoralizējot sabiedrību.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Negribu noliegt indivīdu spēju ietekmēt vai vismaz izmantot vēsturiska mēroga procesus, tomēr uzskatu ka ir jāmeklē arī plašākas likumsakarības, jāmēģina šos procesus saprast. Jo vai tad mums pirmo reiz ir darīšana ar meļiem un vai nesaprotam ka ar godīgiem un kompetentiem cilvēkiem vieglāk sadarboties?</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Kā iesākuma punkts šādiem meklējumiem šķiet noderīgs Viestura Rudzīša vēsturiskais redzējums. Viņš piedāvā skaidrot mūsu šībrīža grūtības ar to, ka latvieši salīdzinoši nesen, tikai pirms apmēram kādiem 150 gadiem sākuši nodarboties ar politiku un paātrinātā veidā iziet attīstību, kādu citas tautas veikušas ilgākā laikā un nereti ar smagākām cīņām. Tādējādi mēs tagad atrodamies pārejas periodā starp hierarhisko, feodālo un pilsonisko, kapitālistisko sabiedrības modeli. Piemēram, kukulis amatpersonai būtībā ir vasaļa maksājums valdniekam, tā ir pilnīgi normāla, reglamentēta parādība feodālismā, bet sistēmas nepilnīguma un korupcijas pazīme pilsoniskā demokrātijā.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Ar šo vērtējumu tēma gan nav izsmelta, paliek neatbildēti jautājumi: </span> </div><ul style="font-family: inherit;"><li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Cik precīzs ir šis skaidrojums? Mēs taču esam piedalījušies vēsturiskajos procesos, ja ne gluži ar savu valsti, tad citu valstu sastāvā, vai tiešām neko neesam iemācījušies?</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Ko tagad darīt? Kopēt attīstītāku valstu likumus un institūcijas un gaidīt uz pilsoniskās sabiedrības iestāšanos?</span></div></li>
</ul><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Nozīmīgāk būtu rast atbildes uz otro jautājumu, “ko darīt”, tādēļ centīšos izvērtēt esošo stāvokli un iespējamos rīcības variantus. Kas attiecas uz vēsturiskajiem cēloņiem, tas ir interesants, taču sarežģīts jautājums, kuru šoreiz plašāk neizskatīšu, pieņemsim ka vainīgas nepārtrauktās tehnoloģiskā progresa izraisītās pārmaiņas, latviešu individuālisms un lielā mērā pie svešām varām apgūtais konservatīvisms, kā arī salīdzinoši mazā pieredze dzīvei kapitālistiska veida sabiedrībā.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Tātad, kā vērtēt mūsu valsts stāvokli?</span></div><ul style="font-family: inherit;"><li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Ārpolitika: labi. Piedalāmies attīstīto valstu organizācijās, tādās kā Šengenas līgums, NATO alianse un Eiropas Savienība kā pilntiesīgs partneris, lai arī neliels un ar salīdzinoši mazu rocību. Vajadzētu aktīvāk aizstāvēt savas ekonomiskās intereses, piemēram, attiecībā uz lauksaimniecības subsīdijām. Arī attiecībās ar Krieviju vēl ir vieta uzlabojumiem.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Cilvēktiesības: labi. Indivīdu pamattiesības ir reglamentētas Satversmē un tiek ievērotas, sistemātisku pārkāpumu nav.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Valsts pārvalde: labi. Institūcijas darbojas un nodrošina pakalpojumus, strādā skolas, medicīnas iestādes, pašvaldības, policija, tiesas. Protams, ir iespējas uzlabojumiem, vietām pastāv korupcija, trūkst finansējums, iestādes strādā mazefektīvi.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Aizsardzība: ieskaitīts. Lielā mērā gan uz NATO rēķina un Eiropas miera perioda dēļ. Lai vai kā, nav būtisku problēmu ar šo aspektu.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Ekoloģija: ieskaitīts. Lielā mērā pateicoties tam, ka nenotiek nekāda vērā ņemama izejvielu iegūšana un pārstrāde, to Latvijā nav.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Ekonomika: viduvēji. Preču un pakalpojumu aprite pastāv un pamatvajadzības nodrošina, taču ekonomiskā aktivitāte atpaliek no kaimiņiem.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Zinātne: viduvēji. Ir zināmi sasniegumi atsevišķās nozarēs, valsts līmenī trūkst izpratne par zinātnes vajadzībām un atbalsts tai.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Kultūra: viduvēji. Ja pārējās jomās salīdzinājums izdarāms ar citām valstīm, tad šeit var skatīties arī, piemēram, uz Latviju padomju laikos. Māksla ir etnocentriska vai arī vienkārši tulko ārzemju darbus.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Demogrāfija: vāji. Iedzīvotāju skaits sarūk. Tomēr, no otras puses, tas nozīmē ka nav pārapdzīvotības problēmu. Pie tam, tālāk uz ziemeļiem esošajās valstīs cilvēku skaits uz teritorijas vienību ir vēl zemāks.</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">Politiskā vide: vāji. Domu apmaiņai starp tautu un politiķiem trūkst oriģinalitātes un dziļuma, parasti dialogs ir ļoti vienkāršs: “Jūs visi esat krāpnieki.” - “Bet jūs esat muļķi.”</span></div></li>
</ul><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Viesturs Rudzītis valsti salīdzina ar automobīli, sakot ka šobrīd mēs lietojam veco Moskviču – vispār jau pārvietoties ir iespējams, taču redzam ka to var darīt arī ātrāk un ērtāk. Valsts jau arī ir viens liels mehānisms, taču drīzāk gribu to salīdzināt ar lauksaimnieka iegādātu televizoru. Mājās atvests un ieslēgts, tas vispār bildi rāda, tikai platāku kā vajadzīgs, bet uz pogu spiešanu reaģē ar tekstiem svešā valodā.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Parasti šādā gadījumā tiek gaidīti radi vai bērni no pilsētas, kas spētu sarežģīto iekārtu savaldīt. Silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, protams, taču kas par vēlu, tas par skādi, tādēļ centīšos izspriest, ko varētu darīt lietas labā.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Nav jau noslēpums, ka sāpīgākā problēma ir tautas un tās priekšstāvju attiecības, tātad politika. Ja šīs attiecības veidotos labākas, būtu mazāk iemeslu emigrācijai, kļūtu labāks stāvoklis ekonomikā un citās nozarēs. Situācija ir līdzīga pat ne feodālismam, bet seno romiešu problēmām: daļa tautas ir kļuvuši par plebejiem, kas nav spējīgi pilnvērtīgi piedalīties patrīciešu nodarbībās, un tā kā maize tiem tomēr ir, lai arī ne visiem katru dienu ar desu, tie prasa izpriecas.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Šis tad arī ir pirmais ierosinājums: nav jāprasa no politiķiem izpriecas, priekš tam ir mūziķi, aktieri, cirkus klauni un akrobāti. Ir jāprasa, tēlaini izsakoties, desu, sieru vai kāpostus. Un tāpat kā desu ražo vienā rūpnīcā, sieru citā, bet kāpostus izaudzē tīrumā, tā arī politiķiem jāpiedāvā katram sava prece. Šobrīd tirgū ir divi piedāvājumi: 1) pārbaudīta prece: putra no siles, 3) jaunums: līdzeklis pret negausīgākajiem ēdājiem.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Konkrētāk izsakoties, ir vajadzīgas partijas, kas nodarbojas ar atsevišķām nozarēm, kas svarīgas nozīmīgākajām iedzīvotāju grupām:</span></div><ul style="font-family: inherit;"><li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">sociāldemokrātiska partija, kas iestājas par solidaritāti starp veiksmīgākajiem un ne tik veiksmīgajiem,</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">uzņēmēju partija, kas nodarbojas ar tiem interesējošajiem finanšu, likumdošanas, ārpolitikas un citiem jautājumiem,</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">īsta zemnieku partija, jo jau esošās Zaļo un Zemnieku savienības kursu nosaka patrons, kuram ir apmēram tāds pat sakars ar lauksaimniecību un ekoloģiju kā margarīnam.</span></div></li>
</ul><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Iespējamas arī citu nozaru partijas, kā arī biroji partiju paspārnē, kas nodarbojas ar konkrētām jomām, tiem tad būtu jābūt labi zināmiem un pamanāmiem.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Šobrīd noderētu jaunu partiju piedāvājumi, taču lai jauna vai jau pastāvoša, bet popularitāti savulaik zaudējusi partija pārvarētu 5 procentu barjeru, tai vajadzīgs vismaz viens ļoti populārs līderis, tādējādi tiek veicināts personības kults un politiska stagnācija. Tādēļ šo barjeru vajadzētu samazināt uz apmēram 4%, kā tas ir, piemēram, Slovēnijā un Zviedrijā, un kā tas sākotnēji bija arī Latvijā. Šis tad nu ir otrais ieteikums.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Piebildīšu ka vairākās citās valstīs pastāvošā 5% barjera nav tieši salīdzināma ar mūsu gadījumu, jo tur ir daudzskaitlīgāki parlamenti un daļa no deputātiem tiek ievēlēti no viena mandāta apgabaliem, kas būtībā barjeru samazina.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Citāda veida politiski jaunievedumi, kā, piemēram, tautas vēlēts prezidents vai radikāla vēlēšanu reforma, būtu vērtējami kā laimes spēle: varbūt būs labāk, bet varbūt arī nē. Ir piemēri ar pārlieku autoritāriem vai arī ne visai veiksmīgiem tautas ievēlētiem prezidentiem.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Trešais ieteikums ir saistīts ar komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu. Kā jau konstatēts, liela problēma ir vājā komunikācija starp politiķiem un tautu. Protams, svarīga ir iesaistīto pušu spēja un vēlēšanās saprotami izteikties, taču tur ar padomu vien nebūs līdzēts. Savādāk tomēr ir ar diskusijas tehnisko pusi. No vienas puses, laikraksti, radio un televīzija izplata politiķu viedokļus, ir pieejami ministru kabineta sēžu protokoli un Saeimas sēžu videotranslācijas. No otras puses stāvoklis ir daudz sliktāks, vēlētājiem ir iespēja paust savu viedokli tikai reizi 4 gados Saeimas vēlēšanās.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Viens no problēmas risinājumiem varētu būt šāds: Saeimas Sēžu zālē jāuzstāda displejs, uz kura tiek rādīti rezultāti tautas balsojumam par izskatāmajiem jautājumiem, līdzīgi kā tas redzams dažādos televīzijas raidījumos. Šāda balsojuma rezultāti būtu tikai informatīvi, nevis deputātiem saistoši, tomēr tie dotu atgriezenisko saiti viņu darbam un iespēju pilsoņiem izteikt savu attieksmi netērējot laiku braukšanai uz Vecrīgu. Iespējami arī dažādi varianti:</span></div><ul style="font-family: inherit;"><li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">uz displeja tiek rādīta papildus informācija par balsotāju grupām, piemēram, kuru vēlēšanu apgabalu tie pārstāv,</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">ja tautas balsojuma rezultāts atšķiras no Saeimas nolemtā, deputātiem jāuzraksta paskaidrojumu par savu lēmumu, visiem kopā vienu vai pa grupām atšķirīgus, tā jau būtu viņu darīšana,</span></div></li>
<li><div align="LEFT"><span style="font-size: small;">debašu laikā vai citās reizēs kad balsojumi nenotiek, uz displeja varētu rādīt tautas pārstāvju ievadītus bet moderētus tekstus,</span></div></li>
</ul><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Ieviest šādu sistēmu nebūtu grūti, varētu arī noteikt nelielu maksu par telefonbalsošanu, tā lai nav nepieciešami papildus līdzekļi tās uzturēšanai.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Varētu rasties jautājums – kā tad tā, valsts pārvaldīšana ir nopietna lieta, bet te tiek piedāvāts padarīt to par izklaidi? Pilnīgi par izklaidi nē, taču nebūtu slikti ja rastos iespēja mazliet vieglāk pieiet šīm nopietnajām lietām.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit; text-indent: 0.19in;"><span style="font-size: small;">Noslēguma vietā atklāšu kārtis: ja nenotiks kaut kas neparedzams, tad nākošajās Saeimas vēlēšanās balsošu par Vienotību, viņu piedāvājums vislabāk atbilst manai gaumei.</span></div><div align="LEFT" style="font-family: inherit;"><span style="font-size: small;"><br />
</span> </div><div style="font-family: inherit;"></div>Piezīmju autorshttp://www.blogger.com/profile/08745569120920496298noreply@blogger.com0