Šī raksta nolūks ir apkopot novērojumus un spriedumus, kas radušies vērojot Latvijā notiekošo pēdējo gadu laikā, pretendējot drīzāk nevis uz kādas konsekventas programmas iezīmēšanu, bet gan uz plašu skarto tēmu loku, iesaistoties diskusijā par mūsu valstī notiekošo. Ja arī piedāvāšu kādus konkrētus pasākumus, tie jāvērtē vairāk kā ilustrācijas, nevis uzdevumi.
Protams, šobrīd, kad iepriekšējais Valsts Prezidents ir ierosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu un nav guvis tās atbalstu turpmākam darbam prezidenta amatā, vasarīgajā gaisā sajūtamas pārmaiņu vēsmas un netrūkst dažādu viedokļu par to kas noticis un kam vēl jānotiek mūsu valstī. Riskēšu tomēr piedāvāt arī savu skatījumu, cerot ka tas nav gluži bez vērtības.
Nav vajadzīgas nekādas īpašas spējas lai saskatītu būtiskas problēmas: iedzīvotāju skaits samazinās, pastāv savstarpēja neuzticēšanās starp valsts pārvaldi un pilsoņiem, ekonomika ir pārcietusi krīzi un atpaliek ne tikai no attīstītajām Eiropas valstīm, bet arī no kaimiņiem.
Šobrīd ir populārs skaidrojums, ka vainīgi oligarhi, bezprincipiāli cilvēki, kas mūs visus (vai vismaz lielu daļu) apkrāpuši - solot strādāt valsts labā viņi vienkārši to izzaguši, reizē arī neļaujot strādāt tiem, kas to spētu, un demoralizējot sabiedrību.
Negribu noliegt indivīdu spēju ietekmēt vai vismaz izmantot vēsturiska mēroga procesus, tomēr uzskatu ka ir jāmeklē arī plašākas likumsakarības, jāmēģina šos procesus saprast. Jo vai tad mums pirmo reiz ir darīšana ar meļiem un vai nesaprotam ka ar godīgiem un kompetentiem cilvēkiem vieglāk sadarboties?
Kā iesākuma punkts šādiem meklējumiem šķiet noderīgs Viestura Rudzīša vēsturiskais redzējums. Viņš piedāvā skaidrot mūsu šībrīža grūtības ar to, ka latvieši salīdzinoši nesen, tikai pirms apmēram kādiem 150 gadiem sākuši nodarboties ar politiku un paātrinātā veidā iziet attīstību, kādu citas tautas veikušas ilgākā laikā un nereti ar smagākām cīņām. Tādējādi mēs tagad atrodamies pārejas periodā starp hierarhisko, feodālo un pilsonisko, kapitālistisko sabiedrības modeli. Piemēram, kukulis amatpersonai būtībā ir vasaļa maksājums valdniekam, tā ir pilnīgi normāla, reglamentēta parādība feodālismā, bet sistēmas nepilnīguma un korupcijas pazīme pilsoniskā demokrātijā.
Ar šo vērtējumu tēma gan nav izsmelta, paliek neatbildēti jautājumi:
- Cik precīzs ir šis skaidrojums? Mēs taču esam piedalījušies vēsturiskajos procesos, ja ne gluži ar savu valsti, tad citu valstu sastāvā, vai tiešām neko neesam iemācījušies?
- Ko tagad darīt? Kopēt attīstītāku valstu likumus un institūcijas un gaidīt uz pilsoniskās sabiedrības iestāšanos?
Nozīmīgāk būtu rast atbildes uz otro jautājumu, “ko darīt”, tādēļ centīšos izvērtēt esošo stāvokli un iespējamos rīcības variantus. Kas attiecas uz vēsturiskajiem cēloņiem, tas ir interesants, taču sarežģīts jautājums, kuru šoreiz plašāk neizskatīšu, pieņemsim ka vainīgas nepārtrauktās tehnoloģiskā progresa izraisītās pārmaiņas, latviešu individuālisms un lielā mērā pie svešām varām apgūtais konservatīvisms, kā arī salīdzinoši mazā pieredze dzīvei kapitālistiska veida sabiedrībā.
Tātad, kā vērtēt mūsu valsts stāvokli?
- Ārpolitika: labi. Piedalāmies attīstīto valstu organizācijās, tādās kā Šengenas līgums, NATO alianse un Eiropas Savienība kā pilntiesīgs partneris, lai arī neliels un ar salīdzinoši mazu rocību. Vajadzētu aktīvāk aizstāvēt savas ekonomiskās intereses, piemēram, attiecībā uz lauksaimniecības subsīdijām. Arī attiecībās ar Krieviju vēl ir vieta uzlabojumiem.
- Cilvēktiesības: labi. Indivīdu pamattiesības ir reglamentētas Satversmē un tiek ievērotas, sistemātisku pārkāpumu nav.
- Valsts pārvalde: labi. Institūcijas darbojas un nodrošina pakalpojumus, strādā skolas, medicīnas iestādes, pašvaldības, policija, tiesas. Protams, ir iespējas uzlabojumiem, vietām pastāv korupcija, trūkst finansējums, iestādes strādā mazefektīvi.
- Aizsardzība: ieskaitīts. Lielā mērā gan uz NATO rēķina un Eiropas miera perioda dēļ. Lai vai kā, nav būtisku problēmu ar šo aspektu.
- Ekoloģija: ieskaitīts. Lielā mērā pateicoties tam, ka nenotiek nekāda vērā ņemama izejvielu iegūšana un pārstrāde, to Latvijā nav.
- Ekonomika: viduvēji. Preču un pakalpojumu aprite pastāv un pamatvajadzības nodrošina, taču ekonomiskā aktivitāte atpaliek no kaimiņiem.
- Zinātne: viduvēji. Ir zināmi sasniegumi atsevišķās nozarēs, valsts līmenī trūkst izpratne par zinātnes vajadzībām un atbalsts tai.
- Kultūra: viduvēji. Ja pārējās jomās salīdzinājums izdarāms ar citām valstīm, tad šeit var skatīties arī, piemēram, uz Latviju padomju laikos. Māksla ir etnocentriska vai arī vienkārši tulko ārzemju darbus.
- Demogrāfija: vāji. Iedzīvotāju skaits sarūk. Tomēr, no otras puses, tas nozīmē ka nav pārapdzīvotības problēmu. Pie tam, tālāk uz ziemeļiem esošajās valstīs cilvēku skaits uz teritorijas vienību ir vēl zemāks.
- Politiskā vide: vāji. Domu apmaiņai starp tautu un politiķiem trūkst oriģinalitātes un dziļuma, parasti dialogs ir ļoti vienkāršs: “Jūs visi esat krāpnieki.” - “Bet jūs esat muļķi.”
Viesturs Rudzītis valsti salīdzina ar automobīli, sakot ka šobrīd mēs lietojam veco Moskviču – vispār jau pārvietoties ir iespējams, taču redzam ka to var darīt arī ātrāk un ērtāk. Valsts jau arī ir viens liels mehānisms, taču drīzāk gribu to salīdzināt ar lauksaimnieka iegādātu televizoru. Mājās atvests un ieslēgts, tas vispār bildi rāda, tikai platāku kā vajadzīgs, bet uz pogu spiešanu reaģē ar tekstiem svešā valodā.
Parasti šādā gadījumā tiek gaidīti radi vai bērni no pilsētas, kas spētu sarežģīto iekārtu savaldīt. Silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, protams, taču kas par vēlu, tas par skādi, tādēļ centīšos izspriest, ko varētu darīt lietas labā.
Nav jau noslēpums, ka sāpīgākā problēma ir tautas un tās priekšstāvju attiecības, tātad politika. Ja šīs attiecības veidotos labākas, būtu mazāk iemeslu emigrācijai, kļūtu labāks stāvoklis ekonomikā un citās nozarēs. Situācija ir līdzīga pat ne feodālismam, bet seno romiešu problēmām: daļa tautas ir kļuvuši par plebejiem, kas nav spējīgi pilnvērtīgi piedalīties patrīciešu nodarbībās, un tā kā maize tiem tomēr ir, lai arī ne visiem katru dienu ar desu, tie prasa izpriecas.
Šis tad arī ir pirmais ierosinājums: nav jāprasa no politiķiem izpriecas, priekš tam ir mūziķi, aktieri, cirkus klauni un akrobāti. Ir jāprasa, tēlaini izsakoties, desu, sieru vai kāpostus. Un tāpat kā desu ražo vienā rūpnīcā, sieru citā, bet kāpostus izaudzē tīrumā, tā arī politiķiem jāpiedāvā katram sava prece. Šobrīd tirgū ir divi piedāvājumi: 1) pārbaudīta prece: putra no siles, 3) jaunums: līdzeklis pret negausīgākajiem ēdājiem.
Konkrētāk izsakoties, ir vajadzīgas partijas, kas nodarbojas ar atsevišķām nozarēm, kas svarīgas nozīmīgākajām iedzīvotāju grupām:
- sociāldemokrātiska partija, kas iestājas par solidaritāti starp veiksmīgākajiem un ne tik veiksmīgajiem,
- uzņēmēju partija, kas nodarbojas ar tiem interesējošajiem finanšu, likumdošanas, ārpolitikas un citiem jautājumiem,
- īsta zemnieku partija, jo jau esošās Zaļo un Zemnieku savienības kursu nosaka patrons, kuram ir apmēram tāds pat sakars ar lauksaimniecību un ekoloģiju kā margarīnam.
Iespējamas arī citu nozaru partijas, kā arī biroji partiju paspārnē, kas nodarbojas ar konkrētām jomām, tiem tad būtu jābūt labi zināmiem un pamanāmiem.
Šobrīd noderētu jaunu partiju piedāvājumi, taču lai jauna vai jau pastāvoša, bet popularitāti savulaik zaudējusi partija pārvarētu 5 procentu barjeru, tai vajadzīgs vismaz viens ļoti populārs līderis, tādējādi tiek veicināts personības kults un politiska stagnācija. Tādēļ šo barjeru vajadzētu samazināt uz apmēram 4%, kā tas ir, piemēram, Slovēnijā un Zviedrijā, un kā tas sākotnēji bija arī Latvijā. Šis tad nu ir otrais ieteikums.
Piebildīšu ka vairākās citās valstīs pastāvošā 5% barjera nav tieši salīdzināma ar mūsu gadījumu, jo tur ir daudzskaitlīgāki parlamenti un daļa no deputātiem tiek ievēlēti no viena mandāta apgabaliem, kas būtībā barjeru samazina.
Citāda veida politiski jaunievedumi, kā, piemēram, tautas vēlēts prezidents vai radikāla vēlēšanu reforma, būtu vērtējami kā laimes spēle: varbūt būs labāk, bet varbūt arī nē. Ir piemēri ar pārlieku autoritāriem vai arī ne visai veiksmīgiem tautas ievēlētiem prezidentiem.
Trešais ieteikums ir saistīts ar komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu. Kā jau konstatēts, liela problēma ir vājā komunikācija starp politiķiem un tautu. Protams, svarīga ir iesaistīto pušu spēja un vēlēšanās saprotami izteikties, taču tur ar padomu vien nebūs līdzēts. Savādāk tomēr ir ar diskusijas tehnisko pusi. No vienas puses, laikraksti, radio un televīzija izplata politiķu viedokļus, ir pieejami ministru kabineta sēžu protokoli un Saeimas sēžu videotranslācijas. No otras puses stāvoklis ir daudz sliktāks, vēlētājiem ir iespēja paust savu viedokli tikai reizi 4 gados Saeimas vēlēšanās.
Viens no problēmas risinājumiem varētu būt šāds: Saeimas Sēžu zālē jāuzstāda displejs, uz kura tiek rādīti rezultāti tautas balsojumam par izskatāmajiem jautājumiem, līdzīgi kā tas redzams dažādos televīzijas raidījumos. Šāda balsojuma rezultāti būtu tikai informatīvi, nevis deputātiem saistoši, tomēr tie dotu atgriezenisko saiti viņu darbam un iespēju pilsoņiem izteikt savu attieksmi netērējot laiku braukšanai uz Vecrīgu. Iespējami arī dažādi varianti:
- uz displeja tiek rādīta papildus informācija par balsotāju grupām, piemēram, kuru vēlēšanu apgabalu tie pārstāv,
- ja tautas balsojuma rezultāts atšķiras no Saeimas nolemtā, deputātiem jāuzraksta paskaidrojumu par savu lēmumu, visiem kopā vienu vai pa grupām atšķirīgus, tā jau būtu viņu darīšana,
- debašu laikā vai citās reizēs kad balsojumi nenotiek, uz displeja varētu rādīt tautas pārstāvju ievadītus bet moderētus tekstus,
Ieviest šādu sistēmu nebūtu grūti, varētu arī noteikt nelielu maksu par telefonbalsošanu, tā lai nav nepieciešami papildus līdzekļi tās uzturēšanai.
Varētu rasties jautājums – kā tad tā, valsts pārvaldīšana ir nopietna lieta, bet te tiek piedāvāts padarīt to par izklaidi? Pilnīgi par izklaidi nē, taču nebūtu slikti ja rastos iespēja mazliet vieglāk pieiet šīm nopietnajām lietām.
Noslēguma vietā atklāšu kārtis: ja nenotiks kaut kas neparedzams, tad nākošajās Saeimas vēlēšanās balsošu par Vienotību, viņu piedāvājums vislabāk atbilst manai gaumei.
