Vai jūs zināt kas mēs esam?

Šis ir tāds jautājums, kas ticis uzdots pietiekoši bieži, taču man tā arī nav izdevies dzirdēt vai lasīt pārliecinošu atbildi. Skolas gados reiz man tas tika uzdots tiešā veidā. Toreiz literatūras stundā visiem bija jāuzraksta īsi sacerējumi par dažādām tēmām, un pie mana sola pienākusi, skolotāja teica: “Nu, tev labi padodas definēšana. Nodefinē, lūdzu, kas mēs, latvieši, tādi esam.” Kādu brīdi mēģināju izdomāt, un, kad laiks tuvojās beigām, uzrakstīju kaut ko par Baltijas jūru un ziemeļniecisku mentalitāti. Tas tomēr bija par daudz prasīts no skolnieka, lai arī tāda, kam labi padodas definēšana.

Jautājums palika, gluži kā mājas uzdevums. Angļiem ir karaļnams un Šekspīrs, amerikāņiem sapnis, ķīniešiem Konfūcijs un Debesu dota valdība, ebrejiem Tora, arābiem islāms, senajiem grieķiem bija viņu dievi, romiešiem impērija, ēģiptiešiem faraoni un to piramīdas. Vai tad mēs esam tādi pilnīgi parasti cilvēciņi, bez nekā tāda kas mūs atšķirtu no citām tautām? Bet varbūt nav vērts par to galvu lauzīt, jo tādai definīcijai nemaz nav nekāda nozīme? Vai arī, tāda nemaz nav iespējama?

Precīzi nodefinēt veselu tautu, protams, ir sarežģīts uzdevums. Taču tieši tādi pat kā visi pārējie jau neesam, no dažiem atšķiramies pietiekoši labi pamanāmos veidos. Ir arī nozīme šādu atšķirību aptveršanai - vieglāk dzīvot, ja labi zini ko spēj izdarīt un ko nē, ko vari no kaimiņa, kolēģa vai ceļā satikta tautieša sagaidīt un ko nē.

Par vienu šādu īpatnību skolotāja jau agrāk bija pateikusi priekšā, stāstot par dainām, cik to daudz un kādas tās vienreizējas. Ar tām tiešām atšķīrāmies no citiem un tās pietiekoši labi izstāstīja mūsu senčiem, kas viņi tādi ir.

Mūs joprojām vieno Latvija, zeme kurā mēdza sasaukties skaņas balsis. Tutepatās – estepatās, jā, arī tā. Bet arī pāri novadiem, cauri mūžiem, tā, ka mežu gali līgojas, ar vārdiem, kas spēj mainīt ierasto lietu gaitu:

Lai bij' vārdi, kam bij vārdi,

Man pašam stipri vārdi;

Dūru mietu Daugavā,

Nostādīju Daugaviņu.

Viegli ieraudzīt arī būtisku problēmu: mēs vairs neesam arāji un malējas. Daudzi skanīgi vārdi ir zaudējuši savu nozīmi. Stāsta, ka Visums esot radies vienā mirklī liela sprādziena rezultātā un ar jūtīgiem radioteleskopiem var novērot tā elektromagnētisko atbalsi; līdzīgi ir arī ar šo sasaukšanos, jāklausās uzmanīgi lai sadzirdētu. Bet kad sadzird, var izdarīt dažus secinājumus.

Tādus ļaudis, kuri ieraduši paļauties katrs pats uz saviem stipriem vārdiem, ir grūti apvienot kopīgiem pasākumiem. Šajā zemē piramīdas netiktu uzceltas, pat ja visi pauguri sastāvētu no taisnstūrainiem akmens blokiem; varbūt vienīgi pēc kāda vācu barona pavēles.

Ja arī no akmens piramīdām nekāda praktiska labuma nav, tad mūsdienas nav iedomājamas bez dažādām lielām organizācijām, kurām parasti ir hierarhiska, piramīdveida struktūra. Tās mēs neprotam veidot; komercstruktūras ir lielākoties ārzemju uzņēmumu filiāles, un mūsu kopējā organizācija - valsts - bieži sastopas ar pašu pavalstnieku pretestību. Tas kavē kopīgo interešu realizāciju, ko, protams, izmanto minētās komercstruktūras.

Lūk arī atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu: mēs joprojām esam kalpi. Šāda pieeja ir izturējusi zināmu laika pārbaudi, tomēr tagad īsti labi neder, kā to var redzēt no ekonomikas rādītājiem un cilvēku emigrācijas uz citām, spēcīgākām, valstīm.

Viens risinājums varētu būt federalizācija, dodot lielāku varu un atbildību pašvaldībām, cerot uz to patstāvīgumu un veiksmīgāko kaimiņu labā piemēra spēku. Taču ko darīt ar Rīgu un lielākajām pilsētām? Arī kolhozu laiku pieredze rāda, ka vajadzīga labi organizēta kopējā sistēma. Tās izveidošanai un uzturēšanai, protams, vajadzīga prasme un ieguldījumi, taču alternatīva ir staigāt pastalās, uz ko mēs praksē nemaz tik naski neesam.

Ir jāpievērš lielāka uzmanība notikumiem, kas skar sabiedrību kopumā, un to ir jādara ne tikai profesionāliem politiķiem un žurnālistiem, bet arī pārējiem - celtniekiem, šoferiem, skolotājiem un programmētājiem, un ne tikai tad, kad tieši skartas paša personīgās intereses.

Latvji, mācieties politiku!